Es ticu cilvēkam savam,   Viņš noteikti kaut kur ir,   Nezinu tikai cik gadu,   Cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.      Reizēm šķiet - viņa balsi   Aiz kalna var sadzirdēt jau,   Tuvāk pieejot, redzu -   Cilvēka mana tur nav,   Reizēm sirds piemāna sevi   Un pati tad smeldz un sāp,   Un vēl skaudrāk kā senāk   Pēc sava cilvēka slāpst.      Bet es gaidu un zinu -   Pat ja jāslīkst man būs -   Atnāks pēdējais vilnis,   Kopā lai samestu mūs.      Bet es gaidu un zinu -   Pat ja jāslīkst man būs -   Atnāks pēdējais vilnis,   Kopā lai samestu mūs.      Un vēl ciešāk kā senāk   Savam cilvēkam tic, -   Kuram maldīgi līdzīgs   Bija tai licies kāds cits.      Svešās rokās viņu   Neiešu meklēt es, -   Lai tad neplūktas nozied   Sarkanās magones.   Vēji mēdz sacīt, ka esot   Daudzos viņš izkaisīts,   Ka no daudziem pa lāsei   Vajagot paņemt sev līdz.      Bet es gaidu un zinu -   Pat ja jāslīkst man būs,   Atnāks pēdējais vilnis,   Kopā lai samestu mūs.      Bet es gaidu un zinu -   Pat ja jāslīkst man būs -   Atnāks pēdējais vilnis,   Kopā lai samestu mūs.