Istabā tikai pārvalks un segas,   Viss samests stūri un liekas tik baigs.   Svaigs gaiss, ko nemanot ieelpo krūtīs šodien rādās tik lieks, kā   Sniegs, ko vasarās nomaina pērkons un lietus.   Vien tas, kas mierina un balsta, dod spēku dzīvot, ir pārliecība, ka      Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk      Viņa nezin ne krievu, ne vācu,   Viņa nezin neko.   Un sienas, kas to apskauj jau divdesmit gadus   Kā necaursitams mūris nemainās nemaz   Tik maz ko no viņas var prasīt   Vēl mazāk viņa var atbildēt   Tikai neprātīgās acis, kā visu saprazdamas saka: “Es samierinos”      Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk   Un tomēr   Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk      Es neesmu viņu redzējis gadu vai divus   Vai piecus vai divdesmit trīs.   Mainās adreses, ielas, pilsētas, valstis, planētas, visums – telpa un laiks   Svaigs gaiss, ko nemanot ieelpo krūtīs atkal rādās tik lieks   Vien tas, kas mierina un balsta, dod spēku dzīvot, ir atmiņas, ka      Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk      Jo   Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk   Viņa dzīvo zemāk