Daudz, miljoniem, miljardiem krīt   Zvaigznes, bet tavējā spīd,   Un manējā ar’.   Un, kad tu dzisīsi, tad arī es   Mainīšu pasaules,   Vai gribu vai nē.      Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.   Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst…      Klausies, un tad mēs reiz teiksim – tas mūsu.   Un ziema, un pavasars vēls,   Un meita, un dēls.   Un tad, kad pienāks pasaules gals   Vai iestāsies mūžīgais sals,   Mēs sadegsim kopā.      Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.   Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst…      Mums jāmācās pieskarties lietām, kas deg,   Neslīkt, ja dziļumā ved, un negulēt,   Ja nāk miegs.   Mums jāmācās redzēt neredzamo,   Mīlēt ienīstamo,   Un sajust to pašu neko…      Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.   Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst…   Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.   Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst…